Kāzu Tosti, Apsveikumi, Novēlējumi un Runas

Iesākumā Dievs radīja tikai vīrieti. Dievs bija viņu nodrošinājis ar visu– ēdiens, dzēriens, pajumte. Bet vienalga vīrietis staigāja noskumis. Dievs juta, ka vīrietis jūtas vientuļš. Tādēļ Dievs teica: „Nav labi, ka tu esi viens. Es tev radīšu dzīves biedru”. Dievs neradīja sievieti no vīrieša galvas, lai tā nevaldītu pār viņu, un neradīja arī no vīrieša pēdas, lai vīrs pār sievu nevaldītu, bet gan radīja no vīrieša ribas, lai viņa sieviete būtu viņam vienmēr blakus, lai tie būtu viens vesels, lai tie dāvātu viens otram mīlestību, uzticību, līdzjūtību, priekus un bēdas, pavadītu ik dienu kopīgi, visā mūža garumā.

tosts par to, kā skudriņa gāja pāri sliedēm un brauca vilciens un viņai norāva dibenu, tad viņa gāja pakaļ dibenam un viņai norāva galvu un tad tosts ir par to, lai ģimenē saticība valda un dibena dēļ neviens nezaudētu galvu.

Sēdiet, radi, sēdiet, viesi,
Pie bagāta kāzu galda!
Lai netrūka maize, sāls,
Jauniem mūžu dzīvojot!

Nu radi, draugi glāzes celsim
Par viņu abu laimi dzersim
Lai viss visapkārt priekā virmo
Līdz dibenam dzer glāzi pirmo

Mīlestībai ir tūkstoš paveidu un katram no tiem ir sava gaisma, savas skumjas, savas laimes izjūta un sava smarža. Tāpēc mīlestība jāmācās visu mūžu, jo tā ir pasaules brīnums.

Ne jau to mīl, kas skaists, bet tas ir skaists, kas mīl. Cilvēkam jāmīl katru dienu, katru stundu, katru mirkli. Tikai tad sirds runā ar sirdi un vārdiem ”Es tevi mīlu” ir patiesā jēga.

Lai nezūd laime kā malduguns liesma,
Lai neizplēn gredzenu burvīgā ziba,
Mācieties, mācieties, augstāko dziesmu
Vārdā ko sauc par mīlestību

Lai jūsu dzīve skaista kā Vidzeme, bagāta kā Kurzeme Līdzena kā Zemgale un bērniem svētīta kā Latgale.

Es atdošu tev visu, kas man ir,
Es atdošu pat to, kas nav man bijis
– Gan tālumu, ko divas zvaigznes šķir,
Gan tuvumu, kas sāp, vēl nesadzijis.
To rudens lietu, kas vēl tikai līs,
Kas veldzi dos, bet sāpes nepiepildīs,
To negaisu, kas mieru projām dzīs,
Tās rītausmas, kas arī naktīs sildīs.
Tos vakarus, kas gadiem pāri kvēl,
Kad nogurst prāts, jau smagu domu dragāts,
Es atdošu –
Man it nekā nav žēl.
Tu zini pati-
Šodien esmu bagāts.

Tā aiziet,
Tā atvadīties,
Lai nevajag bīties
Atpakaļ nākt.
Tā mīlēt,
Lai variet no rīta
Mierīgi spogulī
Acīs sev ieskatīties.
Tā strādāt,
Lai jūs nelaiž
No darba projām iet.
Tā, bērniņi, dzīvojiet.

Cilvēka dzīvē ir daudz laimīgu un neaizmirstamu dienu. Viena no tādām dienām ir sevišķi svarīga – tā ir diena, kad cilvēks dibina savu ģimeni. Pavisam nesen mēs bijām liecinieki šim svarīgajam brīdim Agra un Anitas dzīvē, tādēļ sapildīsim glāzes un iedzersim par saticību, labklājību un mīlestību, kas cilvēkiem liek meklēt vienam otru un kas liek veidot jaunas, stipras un skaistas ģimenes.

Dzīve ir pretrunu pilna. Kad noziedznieku ieslēdz važās, viņš alkst tās saraut. Bet ar mums kopā ir divi brīnišķīgi cilvēki, kuri brīvprātīgi savažojuši viens otru zelta važām. Pacelsim glāzes par to, lai šīs važas būtu mūžīgas un nestu viņiem tikai laimi!

Mans gaišais bērns, mana kastaņa svece,
Es vēlos tevi laimīgu redzēt.
Es gribētu tevi vēl sargāt un sargāt,
Man katra tava ziedlapa dārga.
Lai nenorauj vējš, lai salna saudzē,
Lai saule to lēni un viedīgi plaucē,
Lai pumpurs pēc pumpura vaļā raisās
Un spēcīgi šūpojas rāmajā gaisā;
Mans gaišais bērns, mana kastaņa svece,
Mana laime ir tevi laimīgu redzēt.

Dedziet savu mīlestības sveci un lūdziet svētību savai laimei, savai dzīvei, savam svētajam ģimenes pavardam no Dieva, saviem vecākiem un viens no otra... (šajā brīdī abi iededz sveci)...un piedod man trūkumus manus, kā arī es piedodu tavējos, lai nāk tava mīlestība, lai paliek pie manis tā, neieved mani pašpieticībā, bet atpestī no grūtsirdības, jo tev pieder mana sirds, mana dzīve, mana laime, mūžīgi mūžos,- mīlestība mana!”

Persiešu paruna skan: kas meklē draugu bez trūkumiem, paliks bez drauga. Par jums, draugi! Par jums – tādiem, kādi esat!

Austrumu gudrais saka: - Kad no tava pagraba būs izdzerta pēdējā vīna lāse, tikai tad tu uzzināsi īsto draugu skaitu. Tad nu izdzersim visu, kas vēl palicis, un pēc tam saskaitīsim, cik mūsu ir palicis!

\"Uz redzēšanos! Skaidrā jūs vairāk mani šodien neredzēsiet!\"

Tagad vair nav jābrīnās par to, ka šķiras, bet gan jābrīnās par to, ka nešķiras! Tāpēc dzīvojiet tā, lai citi brīnās!

Kā Jānis izvēlējās sev sievu? Reiz Jānis kādā ballītē sastapa trīs jaukas meitenes. Jānim ļoti patika visas, un viņš nevarēja izvēlēties, ar kuru no meitenēm uzsākt nopietnākas attiecības. Jānis izdomāja uzdot viņām visām trim ļoti vienkāršu jautājumu, viņš piegāja pie pirmās meitenes un vaicāja: „Saki cik ir 2x2?” „Trīs” – atbildēja pirmā, „Viņa ir taupīga” – nodomāja Jānis. Otrā meitene uz šo jautājumu atbildēja – „Četri” – „Viņa ir gudra” nodomāja Jānis. Trešā atbildēja – „pieci”, - „Viņa ir dāsna” – nodomāja Jānis. Kuru no viņām izvēlējās Jānis par savu – Viņš izvēlējās pašu skaistāko! Mīļie kāzu viesi pacelsim glāzes par Jāņa skaisto sieviņu!

Kādam Austrumu Gudrajam reiz vaicāja: - Kā saglabāt labas attiecības starp vīru un sievu? Un viņš atbildēja: - Vīram nav jāklausās, ko runā sieva un sievai nav jāskatās, ko dara vīrs! Pacelsim glāzes par jaunlaulāto saskaņu!

„Iesākumā Dievs radīja tikai vīrieti. Dievs bija viņu nodrošinājis ar visu – ēdiens, dzēriens, pajumte. Bet vienalga vīrietis staigāja noskumis. Dievs juta, ka vīrietis jūtas vientuļš. Tādēļ Dievs teica: „Nav labi, ka tu esi viens. Es tev radīšu dzīves biedru”. Dievs neradīja sievieti no vīrieša galvas, lai tā nevaldītu pār viņu, un neradīja arī no vīrieša pēdas, lai vīrs pār sievu nevaldītu, bet gan radīja no vīrieša ribas, lai viņa sieviete būtu viņam vienmēr blakus, lai tie būtu viens vesels, lai tie dāvātu viens otram mīlestību, uzticību, līdzjūtību, priekus un bēdas, pavadītu ik dienu kopīgi, visā mūža garumā.”